ziņas

Pētījumā tika atklāts, ka vecuma grupā no 50 gadiem zemāks sociālekonomiskais statuss bija būtiski saistīts ar paaugstinātu depresijas risku; starp tiem zema dalība sociālajās aktivitātēs un vientulība spēlē starpnieka lomu cēloņsakarībā starp abiem. Pētījuma rezultāti pirmo reizi atklāj darbības mehānismu starp psihosociālajiem uzvedības faktoriem un sociālekonomisko statusu, kā arī depresijas risku gados vecākiem cilvēkiem, un sniedz svarīgus zinātniskus pierādījumus, kas atbalsta visaptverošu garīgās veselības intervenču formulēšanu gados vecākiem cilvēkiem, sociālo veselības determinantu novēršanu un globālo veselīgas novecošanas mērķu sasniegšanas paātrināšanu.

Depresija ir vadošā garīgās veselības problēma, kas veicina globālo slimību slogu un ir galvenais nāves cēlonis garīgās veselības problēmu vidū. PVO 2013. gadā pieņemtajā Visaptverošajā rīcības plānā garīgās veselības jomā 2013.–2030. gadam ir izcelti galvenie soļi, lai nodrošinātu atbilstošu iejaukšanos cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, tostarp tiem, kuriem ir depresija. Depresija ir izplatīta gados vecāku cilvēku vidū, taču tā lielākoties netiek diagnosticēta un neārstēta. Pētījumi liecina, ka depresija vecumdienās ir cieši saistīta ar kognitīvo spēju pasliktināšanos un sirds un asinsvadu slimību risku. Sociālekonomiskais statuss, sociālā aktivitāte un vientulība ir neatkarīgi saistītas ar depresijas attīstību, taču to kombinētā ietekme un konkrētie mehānismi nav skaidri. Globālās novecošanās kontekstā ir steidzami jānoskaidro sociālās veselības faktori, kas ietekmē depresiju vecumdienās, un to mehānismi.

Šis pētījums ir uz populāciju balstīts starpvalstu kohortas pētījums, kurā izmantoti dati no piecām nacionāli reprezentatīvām vecāka gadagājuma pieaugušo aptaujām 24 valstīs (veiktas no 2008. gada 15. februāra līdz 2019. gada 27. februārim), tostarp Veselības un pensionēšanās pētījuma, nacionālā veselības un pensionēšanās pētījuma (HRS), Anglijas novecošanas longitudinālā pētījuma (ELSA), Eiropas veselības, novecošanas un pensionēšanās apsekojuma (Survey of Health, Ageing and Retirement in Europe), Eiropas veselības, novecošanas un pensionēšanās apsekojuma (Survey of Health, Ageing and Retirement in Europe), Ķīnas veselības un pensionēšanās longitudinālā pētījuma (China Health and Retirement Longitudinal Study), Ķīnas veselības un pensionēšanās longitudinālā pētījuma (CHARLS) un Meksikas veselības un novecošanas pētījuma (MHAS). Pētījumā piedalījās dalībnieki vecumā no 50 gadiem, kuri sākotnēji ziņoja par savu sociālekonomisko stāvokli, sociālajām aktivitātēm un vientulības sajūtu, un kuri tika intervēti vismaz divas reizes; dalībnieki, kuriem sākotnēji bija depresijas simptomi, tie, kuriem trūka datu par depresijas simptomiem un kovariātiem, un tie, kuriem datu trūka, tika izslēgti. Pamatojoties uz mājsaimniecības ienākumiem, izglītību un nodarbinātības statusu, sociālekonomiskā statusa noteikšanai kā augsta un zema tika izmantota pamatā esošā kategoriju analīzes metode. Depresija tika novērtēta, izmantojot Meksikas Veselības un novecošanas pētījumu (CES-D) vai EURO-D. Saistība starp sociālekonomisko statusu un depresiju tika novērtēta, izmantojot Koksa proporcionālā riska modeli, un piecu aptauju apkopotie rezultāti tika iegūti, izmantojot nejaušo efektu modeli. Šajā pētījumā tālāk tika analizēta sociālekonomiskā statusa, sociālo aktivitāšu un vientulības kopīgā un interaktīvā ietekme uz depresiju, un, izmantojot cēloņsakarību mediācijas analīzi, tika pētīta sociālo aktivitāšu un vientulības mediējošā ietekme uz sociālekonomisko statusu un depresiju.

Pēc vidēji 5 gadu novērošanas perioda 20 237 dalībniekiem attīstījās depresija, un saslimstības rādītājs bija 7,2 (95 % ticamības intervāls 4,4–10,0) uz 100 cilvēkgadiem. Pēc korekcijas, ņemot vērā dažādus traucējošus faktorus, analīzē tika atklāts, ka dalībniekiem ar zemāku sociālekonomisko statusu bija lielāks depresijas risks salīdzinājumā ar dalībniekiem ar augstāku sociālekonomisko statusu (apvienotais HR = 1,34; 95 % TI: 1,23–1,44). No sociālekonomiskā statusa un depresijas saistību tikai 6,12 % (1,14–28,45) un 5,54 % (0,71–27,62) bija saistīti ar sociālām aktivitātēm un vientulību.

Tika novērota tikai sociālekonomiskā statusa un vientulības mijiedarbības būtiska ietekme uz depresiju (apvienotais HR = 0,84; 0,79–0,90). Salīdzinot ar augsta sociālekonomiskā statusa dalībniekiem, kuri bija sociāli aktīvi un nebija vientuļi, zemāka sociālekonomiskā statusa dalībniekiem, kuri bija sociāli neaktīvi un vientuļi, bija lielāks depresijas risks (apvienotais HR = 2,45; 2,08–2,82).

Sociālā pasivitāte un vientulība tikai daļēji ietekmē saistību starp sociālekonomisko statusu un depresiju, kas liecina, ka papildus intervencēm, kas vērstas pret sociālo izolāciju un vientulību, ir nepieciešami citi efektīvi pasākumi, lai samazinātu depresijas risku gados vecākiem pieaugušajiem. Turklāt sociālekonomiskā statusa, sociālās aktivitātes un vientulības kombinētā ietekme izceļ vienlaicīgu integrētu intervenču ieguvumus, lai mazinātu depresijas globālo slogu.